Savvaļas sarunas

Kā minēts sadaļā "Lauksaimniecības pārdomāšana", viens no būtiskākajiem aspektiem ir paradigmas maiņa, jo īpaši attiecībā uz īstermiņa mērķi, kas vērsts uz efektivitāti un peļņu. Es 100% piekrītu, ka jāatbalsta dažādas videi draudzīgas prakses (no permakultūras līdz agrotehnikai), daudzfunkcionālas ainavas (laukos un pilsētvidē) un lokālisms. Turklāt, manuprāt, tas ir svarīgi:
-veidot zināšanu un pieredzes līdzdalības tīklus un padarīt tos daudz redzamākus: savienot un mācīties no mazo un vidējo lauksaimnieku labās prakses.
- atbalstīt "kopienas", kā arī "kooperatīviem" līdzīgas struktūras (finansiāli, kā arī ar izglītības programmām, piemēram, ERASMUS+), lai dotu tām vairāk iespēju un piedāvātu vairāk instrumentu un struktūru.
- radīt sinerģiju ar citām ES labklājības un ekosistēmas veselības jomām, piemēram, formālo un neformālo izglītību (vairāk bezmaksas un atbalstītu programmu par sociāli un ekoloģiski draudzīgu lauksaimniecību), kā arī veselības un uztura pratību.

-Zemes saudzēšana (daudzveidības aizsardzībai) ir iespējama arī ar agromežsaimniecības palīdzību, bet arī tad, ja vairāk zaļuma (no mikro līdz makro) tiek atstāts citās teritorijās: ielās, pilsētu ainavu un perifēriju apbūvē un virsmās, fasādēs. Lai gan pilsētu lauksaimniecība neatrisinās problēmu, tā ir diezgan svarīga, jo tā "komunicē" par literatūru un kopj mūsu sociālos audus (ediblecitiesnetwork).
-Attiecībā uz lauksaimniecības un ekonomikas savstarpējo saikni: lauksaimniecība ir veselīga uztura ražošanas pamats. Tādējādi lauksaimniecība, kas nav videi draudzīga, kaitē ES iedzīvotāju (un planētas) veselībai, t.i., domā ekonomiski: tā arī izraisa slimības, sākot no liekā svara līdz elpošanas un hormonālām slimībām.
Šajā ziņā ekoloģiski draudzīgai praksei un produktiem jābūt ar zemākiem nodokļiem vai bez tiem, jo ilgtermiņā tie veicina sabiedrības veselību. Padomājiet tikai par miljoniem eiro, ko ES ieguldījusi bērnu un jauniešu diabēta izpētē.

Permakultūra integrē dažādus augus un dzīvniekus, atdarinot dabiskās ekosistēmas un uzlabojot elastību un produktivitāti. Ilgtspējīga prakse, piemēram, augsekas, agromežsaimniecība un bioloģiskā lauksaimniecība, uzlabo augsnes veselību un bioloģisko daudzveidību, vienlaikus samazinot kaitējumu videi. Piemēram, daudzveidīgi stādījumi permakultūras sistēmās var būt vairāk nekā desmit reizes produktīvāki nekā monokultūras.

Lai atvieglotu šo pāreju, ir nepieciešami ievērojami ieguldījumi un politiskais atbalsts. Eiropas Savienība var uzņemties vadību, novirzot lauksaimniecības subsīdijas ilgtspējīgai praksei, ieviešot stingrākus vides aizsardzības noteikumus un veicinot taisnīgus darba standartus. Tādas valstis kā Dānija un Nīderlande jau ir guvušas panākumus, pateicoties stingrai barības vielu apsaimniekošanai un lauksaimniecības inovācijām.

Piešķirot prioritāti ilgtspējīgai lauksaimniecībai, ES var rādīt piemēru visā pasaulē, veicinot veselīgākas pārtikas sistēmas, aizsargājot vidi un nodrošinot sociālo taisnīgumu.

Lielie lauksaimniecības uzņēmumi bieži apgalvo, ka, lai apmierinātu globālo pārtikas pieprasījumu, ir nepieciešamas intensīvas un augstas ražības lauksaimniecības metodes. Viņi uzstāj, ka ilgtspējīga lauksaimniecības prakse nav dzīvotspējīga un izraisīs pārtikas trūkumu, ja to salīdzina ar ir strīdīgs un daudzšķautņains jautājums. Lai gan pastāv pamatotas bažas par ražību un mērogojamību noteiktos apstākļos, plaša zinātniskā un empīriskā pieredze liecina, ka ar pareizu atbalstu ilgtspējīga lauksaimniecība var nodrošināt pietiekami daudz pārtikas, vienlaikus saglabājot bioloģisko daudzveidību. Lai pārvarētu šīs problēmas, ir nepieciešama holistiska pieeja, kas ietver politikas reformas, piekļuvi tirgum, tehnoloģiskās inovācijas un globālo sadarbību. Risinot šos faktorus, ir iespējams panākt līdzsvaru starp nodrošinātību ar pārtiku un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, nodrošinot ilgtspējīgu un taisnīgu nākotni visiem.

Dabisko biotopu atjaunošana, elastīga pārtikas ražošana, augsnes degradācijas monitorings un ilgtspējīga prakse, mazāk pesticīdu, jūras biotopu, mitrāju atjaunošana, jo dabiskā atjaunošana aizsargā pret bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Klimata pārmaiņu ietekme, piemēram, ārkārtēji plūdi, karstuma viļņi, mežu ugunsgrēki un vētras, var izraisīt bioloģiskās daudzveidības samazināšanos. Ierosinātie pasākumi ir uzlabot mežu un dabas teritoriju platības, mitrāju, kūdrāju, purvu, jūras zālaugu un jūras teritoriju stāvokli, kā oglekļa uztveršanas un sekvestrācijas pasākumus, lai ilgtermiņā nodrošinātu oglekļa neitralitāti, uzlabotu un mazinātu klimata pārmaiņu ietekmi un dabisko atjaunošanu.